RIETUMSIBĪRIJAS MEDĪBU SUNS

Rietumsibīrijas medību suns – viena no vispopulārākajām un izplatītākajām medību suņu šķirnēm mūsu valstī, viena no nedaudzajām Krievijas aborigēnu (pastāvīgajām) šķirnēm, mūsu lepnums. Tās popularitāte izskaidrojama ne tikai ar funkcionālo un dabas skaistumu, bet arī ar lieliskām darba īpašībām, universālumu, kā arī ar izturību un spēju lieliski adaptēties visdažādākajos dabas apstākļos un pielāgoties uzturēšanas apstākļiem. Izplatītais viedoklis par to, ka ziemeļu suņi slikti jūtas pilsētas apstākļos vai karstumā, nav patiess. Pareizāk, mūsuprāt, uzskatīt šo šķirni par pielāgotu strauji kontinentālam klimatam. „Vilka” tipa biezā un blīvā pavilna ļauj medību suņiem viegli pārciest visdažādākos klimatiskos un dabas apstākļus. Raksturīgi, ka medību suņiem līdzīga tipa suņi ar biezu un blīvu pavilnu ir sastopami tāpat arī karstajos Centrālās Āzijas un Vidusāzijas rajonos (Kazahstāna, Kirgīzija, Mongolija) un pat ekvatora tuvumā – Āfrikā.

Tagad Rietumsibīrijas medību suņus var sastapt praktiski visur. Plašu izplatību tie ir ieguvuši Eiropā un Amerikas kontinentā. Šī šķirne ir visvairāk līdzīga arī sākotnējam „vilka” tipam un, iespējams, mazākā mērā domesticēta (pieradināta). Katrā gadījumā pazīmes, kas saistītas ar ilgstošu pieradināšanu – galvaskausa un skeleta deformācija, galvas un galvas smadzeņu izmēru samazināšanās, zobu redukcija, konkrētu „savvaļas” īpašību zaudēšana, tai skaitā arī ožas – medību suņiem praktiski nav izteikta. To apstiprināja arī S. Koritina (1968.) pētījumi, kuros atzīmēta Rietumsibīrijas medību suņu lieliskās ožas attīstība un tas, ka šo suņu nodarbes joprojām saistītas ar to izcelsmi, kas zudis citām medību suņu šķirnēm un citām specializētajām suņu šķirnēm. Līdz šim laikam šī šķirne ir saglabājusi gan morfotipu daudzveidību, gan arī ievērojamu genofonda potenciālu.

Kaut gan Rietumsibīrijas medību suņi ir izplatīti visās dabas zonās, viņu izcelsme (tāpat kā citiem medību suņiem) neapšaubāmi saistīta ar Krievijas ziemeļu taigas rajoniem, kur jau no seniem laikiem suns vienmēr ir blakus pamatiedzīvotājiem – medniekiem, ganiem, bieži vien klejotājiem. Par to vispirms liecina dažādu medību suņu dzimumu daudzveidība (daudz pareizāk, manuprāt, dēvēt tos par ekotipiem, morfotipiem vai etnogrāfiski-teritoriālajiem tipiem), īpaši jau pagājušajā gadsimtā, kad citu suņu ievešana pamatiedzīvotājiem bija ierobežota un vietējo suņu metizācijas ar ievestajiem gandrīz nebija. Tomēr arī tagad šur tur Sibīrijā vēl ir saglabājušās pastāvīgo suņu aborigēnu „ligzdas”. Kā šķirni Rietumsibīrijas medību suni mednieki un kinologi izaudzēja salīdzinoši nesen, galvenokārt uz divu vietējo medību suņu ekotipu (dzimumu) bāzes – mansijskas (voguļskas), kas izplatīts Ziemeļurālu un Rietumsibīrijas taigas un mežu zonās, un hantijskas (ostjackas), kas mita Obas upes baseina taigā, t.i., nedaudz uz austrumiem.

Milzīga loma medību suņu šķirnes izveidē daudzu gadsimtu garumā bija daudzpusīgajai, reizēm pietiekami striktai un stingrai šo suņu atlasei pēc medību īpašībām, kas ļāva tiem attīstīt ožu, redzes un dzirdes asumu, izturību un reizē ar to gaitas ātrumu, meklējot un izsekojot medījumu, skanīgu un sadzirdamu balsi, lielu patstāvīgumu darbā, uzstājību un neatlaidību, kā arī sekošanas sīkstumu, veiklību un niknumu pret zvēru, kā arī prasmi noturēt medījumu līdz saimnieka atnākšanai. Turklāt ir apvienots raksturīgais niknuma pret zvēru un tas, ka nav agresivitātes pret cilvēku , kaut gan lielākajai daļai medību suņu tāpat ir izteiktas arī apsardzes īpašības un apbrīnojama pieķeršanās saimniekam. Atlase pie medniekiem notika diezgan stingra. Skaudrajos medību apstākļos nomaļā taigā, kur pārtikas ne vienmēr bijis daudz, „liekēži” ir lieki, slikti strādājoši suņi bija nevajadzīgi un viņus vienkārši likvidēja. Mednieki vienmēr augstu vērtēja labus medību suņus un sargāja savus un vietējos suņus no metizācijas, krustošanās ar citām šķirnēm. Ir zināmi daudzi konflikti ar iebraucējiem šajā jautājumā. Līdz pat šim laikam darbā izcilus suņus, īpaši labākos ražotājus, kā arī labas „aborigēnu” ligzdas rūpīgi apsargāja, bet reizēm arī slēpa. Tādā veidā vietējo ekotipu (dzimumu) populāciju veidošanās notika nevis suņu audzētavās vai labvēlīgos mājas apstākļos, bet gan savvaļā ar selekcijas metodēm un, galvenais, pēc striktas atlases – vispirms jau pēc piemērotības medībām un dzīvotspējas smagos taigas rudens un ziemas apstākļos. Tādi ekstremāli uzturēšanas un darba apstākļi, kad izdzīvot spēja ne katrs suns, veicināja daudzu ģenētiski vērtīgu īpašību rašanos un nostiprināšanos medību suņiem, tās ir saglabājušās arī līdz mūsu dienām. Praktiski bez speciālas apmācības Rietumsibīrijas medību suņiem ir izstrādājušās labas medījuma meklēšanas spējas; viņus nevajag mācīt ne meklēt saimnieku mežā, ne strādāt ar dzirdi un augstāko ožu, ne arī daudz ko citu.

Turklāt atšķirībā no lielākās citu šķirņu daļas viņi, piemēram, var vispilnīgāk (divas reizes labāk par citām suņu šķirnēm) pārstrādāt saņemamo barību, ātri atjaunot spēkus, vieglāk nekā citas šķirnes pārcieš badošanos, ir adaptēti ne tikai pret stipriem saliem un bargām sniegainām ziemām, bet arī viegli pārcieš paaugstinātu mitrumu, stipru vēju un karstumu.

Pirmie vietējo aborigēnu medību suņu apraksti tikuši izdarīti no 19. gadsimta 80. gadiem līdz 20. gadsimta 30. gadiem. Viena no medību suņu klasifikācijām pieder kņazam A. Širinskim – Šihmatovam, kas vēl 1896. gadā noteica desmit medību suņu paveidus, galvenokārt pēc etniskā principa, tai skaitā mūs interesējošos voguļskas (masijskas) un hantijskas (ostjackas). Viņš rakstīja, ka medību suņu paveidu ir tik daudz, cik tautību Ziemeļos, un visi tie ārēji krasi atšķiras. 19. gadsimta beigās, kad notika intensīva Krievijas ziemeļu apguve, vietējo medību suņu aborigēnu populāciju stāvoklis sāka pasliktināties metizācijas un aborigēnu tautību dzīves un sadzīves struktūru izmaiņu dēļ.

Pirmie zirjanskas, karēļu, voguļskas, ostjackas un votskas (votjackas) medību suņu šķirņu standarti, kurus izstrādājuši medību suņu cienītāji ar I. Vahruševu priekšgalā, tika pieņemti Pirmajā kinologu kongresā 1925. gadā. No šiem standartiem vistuvāk mūsdienu Rietumsibīrijas medību suņiem atradās voguļskas un ostjackas medību suņu standarts. Pieņemtie standarti tika izstrādāti pēc atsevišķu suņu vienību aprakstiem, tie ir visai fragmentāri un neskaidri. Laika gaitā kļuva skaidrs, ka ir nepieciešama rūpīga aborigēnu medību suņu izpēte, detalizēts apraksts un mērījumu veikšana.

1928. gadā notika Pirmā Vissavienības medību suņu izstāde, kur ļoti plaši bija pārstāvēti medību suņi, īpaši jau no Urāliem. 30. gados Maskavā slavenā zoologa un ģenētiķa profesora S. Bogoļubska vadībā tika organizēta medību suņu cienītāju sekcija. Rezultātā to vadīja tādi izcili suņu pazinēji kā I. Vahruševs, P. Pupišens, A. Fedosovs un citi. 1939. gadā Vissavienības kinologu sanāksmē tika pieņemti 5 jauni medību suņu pagaidu standarti: somu – karēļu, karēļu, komi (zirjanskas), hantijskas (ostjackas) un voguļskas. Turpmākajos gados tika izveidotas 65 valsts medību suņu audzētavas, no kurām 17 nodarbojās tikai ar medību suņu audzēšanu. Pirmkārt tas bija saistīts ar zvērādu – viena no galvenajiem valūtas avotiem tai laikā - iegūšanas nepieciešamību.

Jaunos standartus un jauno šķirņu klasifikāciju, kas pamatā ir saglabājusies līdz mūsu dienām, 1947. gadā piedāvāja Vissavienības Zinātniski pētnieciskā medību institūta (VZPMI) darbinieks E. Šereševskis. Klasifikācijas pamatā tika likta ģeogrāfiskā pazīme un tika piedāvāts, ka vietējo medību suņu paveidu krustošana notiek plašu ģeogrāfisko reģionu ietvaros. Minētā klasifikācija, neskatoties uz dažu kinologu kritiku, tika pieņemta 1952. gadā, bet 1954. gadā tika apstiprināti karēļu-somu (krievu-somu), krievu-ebreju un Rietumsibīrijas medību suņu standarti.

Rietumsibīrijas medību suns – vidēja (vai mazliet augstāka par vidējo) auguma suns (suņi 55 – 62, kuces 51 – 58 cm), ar stipru, sausu miesas būves tipu un līdzsvarota kustīgu uzvedību . Izstieptības indekss suņiem 103 – 107, kucēm 104 – 108.

Galva sausa, ķīļveidīga, skatoties no augšas, atgādina vienādsānu trijstūri. Purna garums vai nu nedaudz īsāks par paura daļu, vai vienāds ar to. Pāreja no pieres uz purnu plūdena, vaigu kaulu loki izteikti vāji.

Acis tumši brūnas un brūnas, izvietotas slīpi.

Ausis stāvošas, augstu izvietotas, kustīgas, noasināta izstiepta trīsstūra formā.

Krūtis dziļas, nolaistas līdz ceļgaliem.

Krusti plaši, bieži nedaudz izliekti.

Aste raksturīgajā gredzenā, vai nu cieši sagriezta, vai nu piespiesta augšstilbam.

Spalva bieza, pietiekami rupja un taisna ar mīkstu un blīvu pavilnu. Uz galvas un ausīm vilna ir īsa, uz kakla un pleciem kupla, veidojot tipisko „apkakli” un vaigubārdu.

Nokrāsa pelēka, pelēka ar baltu, balta, palsa, pelēki ruda, minēto nokrāsu dārka. Bieži vien zonālā spalvu nokrāsa. Melna un melni balta nokrāsa nav pieļaujama un tagad praktiski nav sastopama.

Tomēr ar šo lēmumu „jaunās” šķirnes bija tikai deklarētas, taču būtībā to vispār vēl nebija. Patiesā to izveidošana un orientētā selekcija sākās tikai 50. gados un turpinājās līdz 70. gadiem, bet dažā plānā turpinās arī tagad. Līdz šim laikam Rietumsibīrijas medību suņi saglabā lielāku daudzveidību pēc spalvas un nokrāsas, galvas un korpusa uzbūves, kā arī pēc daudzām citām pazīmēm. Līdz šim laikam šīs šķirnes kontingents tiek papildināts, pateicoties ievestajiem aborigēnu suņiem. Genofonda bagātību nosaka kā lielais šķirnes skaitliskums, tā arī dažādu tipu un līniju saglabātība. Tomēr, neskatoties uz plašo morfoloģiskā mainīguma diapazonu un sarežģīto vēsturi, tagad tā ir vienota šķirne ar stabili nododamām eksterjera, darba īpašību un uzvedības raksturīgajām iezīmēm.

Mansijskas un hantijskas medību suņi, kas tika izmantoti Rietumsibīrijas medību suņu šķirnes izveidošanai, no Ziemeļurāliem un Obas baseina rajoniem jau kopš seniem laikiem bija slaveni ar harmonisku uzbūvi, daudz lielāku augumu nekā zirjanskas un karēļu medību suņu tipiem un unikālām darba īpašībām. Tie ir spēcīgi un lielākoties uzvedības ziņā līdzsvaroti suņi, kas ir spējīgi vairākas dienas bez pārtraukuma darboties medībās taigā.

Kaut gan agrāk dažādi suņi deva priekšroku dažādam medījumam (vieni specializējās uz zvēriem, labprātāk strādāja ar lāčiem, mežacūkām vai aļņiem, citi vislabāk sevi parādīja uz zvērādām (sabuļādas, sīkādas, vāverādas), citi – pa ūdeni peldošiem vai sila medījumiem, tomēr kopumā šķirne atšķīrās un tagad atšķiras ar universālumu. Reizēm tikai saimnieka aizraušanās ar noteiktiem medību veidiem palīdzēja sunim īpaši izpausties, piemēram, strādājot ar ūdelēm, caunām vai lāčiem. Tādā veidā Rietumeiropas medību suņu iedalījums „zvērādu” un „zvēru” suņos ir visai nosacīts. Kaut gan dažās līnijās arī atzīmē, piemēram, „mīlestību pret ūdeni” vai īpašu niknumu pret zvēru, daudziem suņiem potenciāli ir plašas medību spējas.

Viens no šķirnes pamatlicējiem bija GROZNIJS (dzimis 1930. gadā), kurš piederēja Sverdlovskas dienesta suņu audzēšanas klubam. Viņa asinis izsekojamas daudzās Rietumsibīrijas medību suņu līnijās.

Maskavā ar šīs šķirnes audzēšanu sāka nodarboties 20. gados. Tai laikā bija plaši pazīstams hantijskas tipa suns MIŠKA no Vissavienības medību saimniecību savienības. Liela loma šķirnes izveidošanā bija I. Vahruševa audzētavas suņiem: P. Petersona ULFAM, V. Serova URĀLAM un DIMKAM, kā arī I. Vahruševa URČALAI, P. Šmarova OIRAI, S. Saričeva BURKAI – DIMKAI, I. Vahruševa DŽUBARAM un daudziem citiem.

Lielākā daļa Rietumsibīrijas medību suņu atšķiras ar kustīgu, ātru un dzīvīgu, tai pašā laikā arī mierīgu un līdzsvarotu uzvedības tipu. Viņi ir mazāk uzbudināmi un azartiski salīdzinājumā ar Krievijas-Eiropas medību suņiem, nerunājot jau par karēļu-somu. Stipri uzbudināmi suņi ir sastopami arī šajā šķirnē, tomēr reti. Tēlaini runājot, pēc darba laukā īpatnībām Rietumsibīrijas medību suņi ir stažieri, bet Krievijas-Eiropas – sprinteri. Pirmie ir daudz izturīgāki, kas ir svarīgi kā zvērādu iegūšanā, tā arī zvēru medībās.

Jau no seniem laikiem Rietumsibīrijas medību suņi ir slaveni ar zvērādu ieguvi, pat tagad apmēram puse no vērtīgajam zvērādām tiek iegūta ar suņu palīdzību. Viņi atšķiras ar plašu meklēšanu, augšējo un apakšējo ožu, skanīgu un dzirdamu balsi aprejot zvēru. Daži medību suņi sadzen caunu vai sabuli pa pēdām, ko zvēriņš atstājis pirms vairākām stundām. Daudzi no tiem stundām ilgi līdz saimnieka atnākšanai seko zvēriņam, kas pārvietojas un ik pa laikam noslēpjas biezajās skujās. Tagad ir parādījies daudz suņu, ar kuriem medī ūdeles, seskus. Šo savdabīgo darbu biezos, neizbrienamos, vētras lauztu koku apgabalos uz upēm ir apguvuši daudzi suņi. Rietumsibīrijas medību suņi labi „tur” vai pat „nospiež” jenotveidīgo suni, āpsi. Dažreiz neliela auguma īpatņi strādā arī alās, katrā gadījumā vienmēr skaidri nosaka, vai ala ir apdzīvota. Kaukāzā un Aizkaukāzā ar šiem medību suņiem medī tur aklimatizētos jenotus – skalotājus. Eiropā tie ir populāri parasto (melno) un stepes sesku medībās. Krievijas dienvidos un Rietumeiropā Rietumsibīrijas medību suņus aktīvi izmanto akmens caunu un stirnu medībās. Ar tiem medī arī lūšus un meža kaķus. Vārdu sakot, praktiski jebkurš sīko un vidējo zīdītāju veids var kļūt par viņu medījumu.

Zvēru medībās līdzīga tipa medību suņus izmantoja jau daudzus gadu simtus. Viņiem nav līdzīgu ne meklēšanā, ne izsekošanā un apriešanā kā individuālajās, tā arī medībās ar dzinējiem. Ar medību suņu palīdzību tiek atrasti lāču midzeņi, atrod zvērus rudenī, savāc sašautos. Pieredzējuši ierīdīti medību suņi, īpaši jau pārī, var cieši un droši aizturēt aizejošu lāci, dodot medniekam iespēju piezagties zvēram. Šie medību suņi plaši tiek izmantoti arī mežacūku medībās. Daži no tiem var noturēt pat tēviņus, bet sivēnus bieži vien nospiež. Viņi ir neaizvietojami rudens medībās, kad pēdu trūkums apgrūtina mežacūku atrašanu. Blīvi apdzīvotos rajonos medību suņus izmanto aļņu medībās mastā, bet Krievijas ziemeļos, medību rajonos, aļņus ar medību suņiem medī individuāli.

Daudzi mednieki savus medību suņus aktīvi izmanto arī pīļu medībās. Suņi ne tikai palīdz atrast pīles biezajās niedru audzēs un izbiedē tās, bet arī atnes nošautās vai ievainotās, bieži vien nirstot zem vētras izlauztajiem kokiem. Daži cienītāji rudens medību atklāšanā bez ieroča, taču ar suni savāc tikpat aizšauto, cik ar ieroci.

Ļoti skaistas ir rietumu medņu rudens medības ar medību suni pa medņu perējumu vietām un pat meža irbju medības. Dienvidu rajonos medību suņus izmanto fazānu un citu putnu medībām. Starp Rietumsibīrijas medību suņiem ir pazīstami daudzi „putnu speciālisti”, dažās līnijās ir suņi, kuri īpaši mīl ūdeni un labprāt nirst pēc pīles. Atzīmēsim, ka „mīlestība pret ūdeni” ir pārmantojama. Turklāt gandrīz visi medību suņi pietiekami ātri iemācās strādāt uz ūdens.

Daudzu paaudžu laikā Rietumsibīrijas medību suņiem ir izstrādājies kā niknums pret zvēru, tā arī uzticība un mīlestība pret cilvēku. Tāpēc viņi salīdzinoši viegli var dzīvot ģimenē, viņi ir ērti saskarsmē ar cilvēku kolektīviem medībās un pilsētas apstākļos; reizēm viņi pat tiek izmantoti kā suņi-kompanjoni.

Tomēr, neskatoties uz labo medību suņu „komunikabilitāti”, dažreiz ir grūtības un problēmas viņu apmācībā, ierīdīšanā un audzināšanā. Medību suņu audzināšanas un ierīdīšanas jautājumiem ir veltīts plašs literatūras klāsts, uzkrāta liela speciālistu un mednieku-suņu audzētāju pieredze. Daudz interesantu rakstura iezīmju ir atzīmēts medību suņiem, bet es gribētu apstāties pie vienas, kurai diemžēl nepiešķir īpašu nozīmi. Runa ir par spilgti izteikto Rietumsibīrijas medību suņu patstāvīgumu. Viņiem nepieciešama saprātīga audzināšana, nevis stingra un padziļināta dresūra. Iespējams, ka tas saistīts ar viņu domestifikācijas un turēšanas specifiku. Vairakkārt ir nācies piefiksēt, ka pārlieku izdresētie suņi strādā sliktāk. Turklāt pavisam nav grūti iedresēt medību suni izpildīt kādas desmit komandas, pilnībā pakļaujot viņu savai gribai, tomēr tas nav vajadzīgs, tā kā tas traucē medībās, meklēšanā, izsekošanas un apriešanas laikā. Citiem vārdiem sakot, medību sunim pasliktinās meklēšanas-izsekošanas uzvedība. Domāju, ka šīs šķirnes suņiem pietiek iemācīt pašas nepieciešamākās komandas.

Lielākā daļa Rietumsibīrijas medību suņu īpašnieku ir lieliski mednieki. Viņi katru gadu ar suņu palīdzību iegūst zvērādas, savvaļas dzīvnieku gaļu, tādā veidā atrisinot nopietnas tautsaimniecības nozīmes problēmas.

Šķirnes pilnveidošanā piedalījās un piedalās daudzi entuziasti – cienītāji un speciālisti – kinologi gandrīz visā Krievijā. Maskavā vispirms tie ir M. Dmitrijeva-Sulima, I. Vahruševs, P. Beļajevs, P. Pupiševs, A. Fedosovs, A. Čumakovs, A. un S. Voiločnikovi, M. Sergejevs, B. Šnigins, H. Mišanova, N. Kislovs, I. Ikonopiscevs un daudzi citi. Īpaša loma šķirnes izveidošanā 60. – 70. gados ir V. Grigorjevam, kurš ilgu laiku bija Maskavas medību suņu sekcijas vadītājs, un L. Ušakovai, kura veica šķirnes ciltsdarbu. Daudzos aspektos pateicoties tieši šiem cilvēkiem, šķirne ir sasniegusi savu pašreizējo augsto līmeni.

Vladimirs LOBAČEVS

© Medības un medību suņi N 1 - 1996

V. N. Titajevs – Medību suņu eksperts

DIVAS RIETUMSIBĪRIJAS MEDĪBU SUŅU LĪNIJAS

Rietumsibīrijas laiku šķirnes izveidošanu ievērojami ietekmēja suņu grupa, kas tika atvesta no Urāliem un no dažiem Rietumsibīrijas rajoniem. Kaut gan ir jāatzīmē, ka ne visi šiem medību suņi ir atstājuši savu tipu. Līdz 1949. gadam visi medību suņi izstādes ekspertīzi izgāja vienā ringā un tikai pēc jauno standartu pieņemšanas tie tika iedalīti četrās grupās.

Labāko ražotāju šķirnību nosaka pēc tā, par cik viņi uzlabo pēcnācējus, nodot savas medību īpašības, tai pašā laikā absorbē cilšu laulības. To var redzēt dažādu medību suņu šķirņu attīstībā.

1911. gadā iznāca M. Dmitrijevas-Sulimas grāmatas „Laika un medības ar to” otrais izdevums, kur autore detalizēti aprakstīja slavenās medību suņu īpašības, zvēru un putnu medības ar tiem. 1936. gadā Arktikas institūta darbu sērijā Ļeņingradā tika izdota N. A. Smirnova grāmata „Suņu standartizācijas pamati un vilcējsuņu standarts salīdzinājumā ar citiem medību suņiem”. Šajā grāmatā tiek aplūkoti A. Širinska-Šihmatova, J. Liverskoja citu atsevišķu medību suņu aborigēnu dzimumu apraksti: veckarēļu, zirjanskas, voguļskas, kā arī somu medību suņa no somu kennelkluba standarts.

Tomēr tas viss ir tikai mēģinājumi aprakstīt medību suņus pēc ģeogrāfiskās izplatības, pēc tautībām, kuras tos ir turējušas. Taču šis darbs palīdzēja jaunu standartu izveidošanā.

Rietumsibīrijas medību suņu šķirni veidoja, apvienojot divus aborigēnu dzimumus – mansijskas un hantijskas – pēc to tipiskajām pazīmēm. Savā lielākajā daļā medību suņi bija nezināmas izcelsmes, un bija nepieciešams liels speciālistu un ieinteresēto organizāciju, kas atzīst šīs suņu šķirnes, darbs. Ir jāatzīmē, ka uz standartu apstiprināšanas brīdi vietējo dzimumu stāvoklis sāka strauji pasliktināties, kas tāpat nebija par labu audzētavu šķirņu izveidošanai. No otras puses, sāka strauji palielināties pilsētas mednieku pieprasījums pēc medību suņiem mūsu valsts centrālajos rajonos. Šķirnes iedzīvojās un iekaroja savu autoritāti.

Lūk, ko 1911. gadā savā grāmatā „Laika un medības ar to” rakstīja M. Dmitrijeva-Sulima: „Tiem, kuri mīl daudzveidīgas medības, bet kuriem nav iespējas katrām medībām turēt īpašu suņu šķirni – laika ir neaizvietojama. (..) Es pārspīlētu, ja teiktu, ka laika pilnībā var aizstāt gan neapšaubāmu dzinējsuni, gan tai pašā laikā pēddzini: tās paradumi un raksturs ir pavisam īpaši.”

Rietumsibīrijas medību suņu šķirnes izveidošanā milzīgu nozīme bija diviem ražotājiem – tie ir suņu audzētavas „Krasnaja Zvezda” suns Tajožnijs un I. I. Vahruševa Džubars. Viņi bija mūsdienu Rietumsibīrijas medību suņu pamatlicēji, kuri pēcnācējiem nodeva savas darba un eksterjera īpatnības un izveidoja savu tipu.

1942. gadā dzimušais Tajožnijs tika atvests no Urāliem un bija cēlies no labiem darba medību suņiem. Viņam nebija pilnas ģenealoģijas, izstādēs piedalījās, gūstot lielās sudraba medaļas novērtējumu. Suņu audzētava „Krasnaja Zvezda” laukā viņu netika pārbaudījusi, tomēr plaša Tajožnija izmantošana šķirnes attīstībā bija pilnīgi likumsakarīga. Jau pēc pirmajām pārošanas reizēm dzima viņa tipa pēcnācēji un bija skaidrs, ka ir izveidojusies jauna medību suņu līnija. Tomēr tipiskums, fenotipa līdzība vēl nedod tiesības uz dzīvi šai vai citai medību suņu līnijai. Ir vajadzīgs darba īpašību pierādījums. Un šeit var ar pārliecību apgalvot, ka arī tagad diezin vai ir šīs šķirnes medību suņu līnija, kura būtu devusi tādu daudzumu pirmklasīgu suņu. Mēs varam nosaukt Tajožnija bērnus un mazbērnus, kuri ir šīs līnijas turpinātāji: suņu audzētavas „Krasnaja Zvezda” m. Tobols, VZPMI audzētavas Altajs, Arguns, N. V. Prosjanika Bujans, Belka, I. A. Uspenska Rekss. Tajožnija mazbērni un mazmazbērni: A. I. Čebotarjoba Ugadai 1008, A. J. Baženova m. Tumans 1105, V. N. Bikovska Kazans 1011, V. V. Latkojeva Tagils 1170. V. V. Grigorjeva Čaika, L. B. Ušakovas Umka 1225. Šie medību suņi šķirnei ir devuši savu tipu, savu aborigēnu pirmatnīgumu, savas atšķirīgās īpašības, ko paši ir pārmantojuši no slavenā Tajožnija, kurā savukārt ritēja labāko Urālu darba medību suņu asinis.

Lai būtu skaidrs, kā izskatījās šīs līnijas medību suņi, ir jāaplūko daži no tiem. Vairāk par citiem ciltsdarbā piedalījās Tajožnija dēls, suņu audzētavas „Krasnaja Zvezda” suns m. Tobols. Ugadai 1008 cēlies no m. Tobola un A. V. Jermakova Žurkas. Šeit Tajožnija līnija tika papildināta ar I. S. Zažilova Orlika asinīm. Ugadai bija tumši brūnā krāsā ar tumši pelēku pavilnu un melnu akotu. Viņa lauka izmantošana sākās pirmajā rudenī. Atrodoties ļoti pieredzējuša mednieka rokās, viņš ļoti ātri guva sekmes darba īpašībās, strādāja gandrīz universāli. Ir mednieki, kuri vēl joprojām atceras viņa spīdošo darbu mežacūku medībās. Ugadai tika plaši izmantots ciltsdarbā, viņa devums ir 20 lauka pēcteči.

M. Tumans cēlies no I. L. Bruni Hmeļa un V. V. Grigorjeva Čaikas. Šeit Tajožnija asinīm tika pievienotas I. I. Vahruševa Džubara asinis. M. Tumans bija pelēki dārkā krāsā, izstādēs guva novērtējumu „teicami”, II – III pakāpes diplomus vāveru klasē. Viņu plaši izmantoja ciltsdarbā un ieguva lieliskus darba medību suņus.

Bija arī citi ražotāji, kuru pēcnācēji ir daudzi lieliski medību suņi: N. V. Prosjanija Bujans un L. J. Judičeva Nora bija V. M. Poļakova Naidas vecāki. Šīs līnijas medību suņu krāsa galvenokārt ir pelēki dārka, vairāk pelēka ar baltām zīmēm – tāda ir Tajožnija krāsa.

Salīdzinot Tajožniju un Džubaru, novērtējot viņu pēcnācējus, ir redzams, ka gan vienā, gan otrā līnijā ir vērojamas tikai viņiem piemītošas eksterjera īpatnības. Tas dod tiesības runāt par divām šķirnes audzētavu līnijām un to dibinātājiem.

Mēs izvēlējāmies labākos šo līniju suņus, ciltsdarba izmantošanā redzēsim viņu ietekmi uz šķirni. Šī tipa medību suņu sekošana bija daudz rupjāka, tomēr ne smaga un negatava. Viņiem piemita valdzinošs dzīvnieciskums, muskuļainums un cīnītāju raksturs (kas, protams, nav radniecisks ļaunam), viņi bija patstāvīgi.

Soboļs 42/L rudā krāsā, II – III pakāpes diplomi vāveru klasē. Pateicoties īpašnieka P. A. Beļajeva iniciatīvai, viņš plaši tika izmantots ciltsdarbā, tomēr atstāja maz labu pēcnācēju. Virknē pārošanu parādījās cilts brāķis, un īpašnieks viņu noņēma no izmantošanas ciltsdarbā, kaut gan tai laikā m. Soboļs bija viens labākajiem medību suņiem.

I. I. Koniševa Urss 31/L pelēki dārkā krāsā, viņam bija lielisks eksterjers, tomēr maz tika izmantots ciltsdarbā. Pa mātes līniju viņš ir cēlies no m. Určalas 1/L, kura savukārt bija S. G. Vinogradova slavenā Ulfa. Un, kaut gan Urss pēc savas nokrāsas neatbilda medību suņu līnijai, tas tomēr viņam netraucēja turpmāk caur savu dēlu Džo, kas piederēja V. M. Černuškinam, turpināt to medību suņu līniju, kura piemīt šķirnei.

I. I. Konipeva Dimoks bija tipisks šīs medību suņu līnijas pārstāvis, viņam bija lauka diplomi, tomēr ciltsdarbā viņš piedalījās ļoti maz.

Diemžēl tai laikā par šķirnes favorītiem tika uzskatīti suņi, kuri ar savām īpašībām bija tāli no šī tipa medību suņiem, tomēr dažādu iemeslu dēļ tika plaši izmantoti ciltsdarbā, kaut gan labu pēcnācēju viņiem nebija, un tagad viņi ir jau sen aizmirsti. Galvenā loma šīs līnijas asiņu nostiprināšanā bija izcilajiem Džubara mazdēliem: A. J. Zeļenska m. Homičs, V. M. Černuškina Džojs, V. V. Naumova Djumnars. No viņiem tika iegūti vairāki lauka un izstāžu čempioni: m. Homiča dēls J. M. Kazanovam piederošais Fomka, Džo bērni – Vissavienības medību suņu izstādes čempioni – I. L. Bruni Džojs un V. M. Komisarova Venēra. Daudz eksterjera un darba medību suņu atstāja V. V. Naumova Djumnars.

Vēl gribu pastāstīt par A. N. Terehova Amūru. Šajā ražotājā rit divu līnijas dibinātāju asinis. Amūrs bija Tajožnija un daudz tālākā Džubara mazmazdēls. Viņam bija lielisks eksterjers un teicamas darba īpašības, viņš atstāja daudz cilts pēcnācēju. 1983. gadā es biju Murmanskas apgabalā un vietējie mednieki man uzdāvināja A. V. Vasiļjeva grāmatu „Zvēru mednieka stāsti” ko ir uzrakstījis medniecības speciālists, kurš medībām ir veltījis visu savu dzīvi. A. V. Vasiļjevs iegādājās Amūru un grāmatā aprakstīja lāču medības ar medību suņiem un Amūra darbu. Par Amūru es daudz dzirdēju arī no vietējiem medniekiem. Amūrs bija slavens.

Ir grūti un pastāv liela varbūtība, ka nav arī iespējams saglabāt to medību suņu tipu, kas piemita Tajožnaja un Džubara līnijas medību suņiem. Citu līniju asiņu ieplūšana, uzturēšanas apstākļi, komplekcija un visbeidzot arī pašas medības ar medību suņiem ir ietekmējušas šos procesus. Tomēr, lai šī līnija „neizdzistu”, selekcijas darbā ir stingri jāzina, kādas pazīmes mēs varam gaidīt, piemeklējot cilts pārus. Nepareizas piemeklēšanas gadījumā, lai cik spēcīgs arī nebūtu ražotājs, viņa dati, viņa tips agri vai vēlu novedīs pie nekā, kas arī diemžēl notika ar Tajožnija un Džubara pēcnācējiem, kaut gan viņi atstāja daudz izcilu medību suņu. Šī tipa medību suņus mēs varam sastapt dažādās mūsu valsts ģeogrāfiskajās zonās. Diemžēl nevar precīzi nosaukt Tajožnija un Džubara pēcnācēju – suņu skaitu. Bet tas ir paliels. To apstiprina arī ieraksti VMSCG, ciltskoki un dažādu mednieku biedrību dati. Daudzus gadus šīs divas līnijas šķirnē bija galvenās. Pats šo medību suņu tips ir mainījies, kļuvis citāds. Tomēr, ja mēs pavērosim mūsdienu medību suņu ārieni, neskatoties uz visu viņu individualitāti, daudzos mēs ieraudzīsim Tajožnija un Džubara īpašības, viņiem piemītošās tipiskās pazīmes, kas viņus izteikti atšķir no citas izcelsmes medību suņiem.

Šo medību suņu pēcnācējus izmanto dažādu medību dzīvnieku veidu medībās. Viņi ir uzrādījuši spīdošas lauka īpašības, piešķirot šķirnei labākās darba pazīmes. No Maskavas mednieku biedrības (kur galvenokārt tika izmantotas šīs divas medību suņu līnijas) katru gadu uz dažādiem mūsu valsts rajoniem aizved kucēnus. Līdz ar to tajās vietās radīsies jaunas cilts ligzdas, atjaunosies vietējais medību suņu kontingents. Tagad, kad pagājis noteikts laika posms, kad izstādēs šīs medību suņu šķirnes ringi pulcē mednieku pūļus, mums būtu jāatceras, kas strādāja ar šķirni un tās pirmsākumos gāja neizpētīto selekcijas darba ceļu. Starp tiem ir izcilie kinologi E. Šereševskis, A. Mazovers, I. Vahruševs, L. Ušakova, P. Beļajevs, V. Grigorjevs un daudzi citi.

J. ANTONOVS,

Vissavienības kategorijas medību suņu eksperts

© Medības un medību saimniecība 1987

V. N. Titajevs – Medību suņu eksperts